Māra Zemdega un Gunārs Placēns
MĀRA ZEMDEGA
“Amerikāņu traģēdija”, Māra Zemdega un Jānis Kubilis, 1960.g.
“Arī pēc ļoti jaukas partnerības vairākās skaistās lomās, mums ar Māru visus garos gadus ir saglabājušās tuvas, sirsnīgas cilvēciskās attiecības ārpus skatuves. Māra ir sievišķīga, gudra, bet dažkārt var būt skarba savos spriedumos. Māra nelišķo un netenko. Viņa ir patiesa. Ar Māru ir ļoti patīkami būt kopā, jo ar viņu var dalīties iespaidos gan mākslā, gan citās dzīves jomās. Man ļoti patīk Māras pašapziņa. Tā nav iedomība, nē, tas ir cilvēcisks lepnums, kas liek viņu cienīt. Un tas ir skaisti. Es no sirds priecājos, ka Mārai tiek pasniegta tik ļoti pelnītā balva. Mārīt, visu mīļu!” /Jānis Kubilis/
“Māra Zemdega ir iedvesmojoša, radoša personība, augstas raudzes māksliniece, lieliska sarunu partnere, mīļa kolēģe, laba cilvēkpazinēja, neatvairāmi šarmanta. Spilgta pērle Latvijas aktrišu galerijā. ”Per aspera ad astra”.” /Mihails Kublinskis/
“Elektra”, 1968.g.
“Mīļo Mārīt, es tik ļoti priecājos par Tev piešķirto godpilno balvu! Tā ir kā apliecinājums Tavai nesavtīgajai beznosacījuma mīlestībai un kalpošanai TEĀTRIM. Šī kalpošana prasa daudz upuru un ne reti sagādā arī sāpes. Bet, ja Tavs darbs tiek novērtēts, tad kā Tava skatuves meita Elektra saku: „Un tas nav bijis veltīgi. NAV BIJIS VELTĪGI” .” /Lāsma Kugrēna/
GUNĀRS PLACĒNS
“Provinces anekdotes”
“Gunār, apbrīnoju Tavu līdzsvaroto personību! Tevī un ap tevi ir tik liela lietu kārtība! Tavi spriedumi var būt gan maigi, gan asi, bet vienmēr precīzi, lakoniski pateikti, tie paliek atmiņā! Un pāri visam Tavs burvīgais humors un labestība! Apsveicu, mīlu Tevi un mācos no Tevis, mans kolēģi!” /Lidija Pupure/
“Sveiks”, foto Egons Kera
“Gunār, Tu kā Šveiks – vienmēr esi „savā vietā” – pļavā, tīrumā, uz skatuves, Dailes kolektīvā, ģimenē, svētkos, priekos, bēdās.
Tāpēc Liktenis ļauj Tev ilgi būt starp mums, priecāties un svinēt dzīvi.” /Novadniece, arī Mūža balvas īpašniece, Olga Dreģe/
“Gunārs ir apaļš un mīļš. Pat tad, kad viņš spēlēja kādu briesmīgu, niknu personu, kas ārdījās, kliedza, mētājās rokām pa gaisu, ar uz zilgansarkanā deguna uzlīmētām lielām melnām kārpām, viņš bija mīļš un apaļš. Kad es vēl biju Dons Kihots un Gunārs – Sančo Pansa, viņa stumtajos ratiņos, es pirmo reizi mūžā biju pilnīgā drošībā, ka nekad netikšu atstāts uz ielas stūra vienatnē ar briesmīgo pasauli.” /Juris Strenga/