Olga Dreģe un Juris Strenga
OLGA DREĢE
‘’Olga Dreģe Dailes dārzā ir koša puķe. Ugunīga, kaislīga, radošā nemierā degoša. Vairāk nekā pusi gadsimta viņa atdevīgi kalpojusi sava mūža vislielākajai mīlestībai – Dailes teātrim. Arvien bijusi uzticīga jaunībā izvēlētajam mūža ceļam un aktrises gaitu sākumā saņemtajai Eduarda Smiļģa svētībai. Uz skatuves Olga Dreģe mums parādījusies tūkstoš veidos un visdažādākajos žanros, taču visām lomām piemitis arī kaut kas kopīgs. Īsteni latvisks lepnums, ētiska skaidrība, darba tikums un patiesa dievbijība – tas ir nemainīgs mugurkauls, kam apkārt audzēta „lomas miesa”. Ikreiz citāda, tā vienmēr radīta šaubās un mokās, taču darba rezultātam arvien bijusi meistarības raudze. Daba aktrisi apveltījusi ar apskaužamu temperamentu un dabisku muzikalitāti, varbūt tieši šo īpašību dēļ aktrise arvien bijusi aizņemta gan teātrī, gan darbos ārpus tā. Olgas samtainā kamenes balss spēj aizraut, valdzināt un aizdegt kvēli klausītājos, bet vislieliskāk tā skan tieši Dailes ansamblī, uz šīs skatuves. Aktrises gaitās allaž līdzi gājusi mīlestība. Pret sev tuvajiem – kuplo Dreģu dzimtu, pret meitu un mazdēlu; pret visu paaudžu kolēģiem. Pret savu tautu un Latviju. Un tauta viņai atbildējusi ar savu mīlestību, tā saņemta un izjusta, tiekoties ar skatītājiem ne tikai dzimtajā Madonas pusē, bet visur, kur aizveduši mākslas ceļi. Māksliniece, skanīga vārda un melodiskas dziesmas nesēja skatītājiem, viņa reizē ir gluži praktiska un gādīga mūsdienu sieviete, kas savā rūpju lokā ietver visus mīļos, kam vien vajadzīga palīdzība, līdzcietība, padoms. Olga Dreģe ar savu darbu teātrī, kinomākslā, televīzijā ir maksimāli īstenojusi Smiļģa izvirzīto trīsvienību: skaidrība, kaislība, vienkāršība. Dailes emblēmā vēl aizvien kvēlo trīs liesmas, un šīs mūžīgās uguns sargāšanā viena no uzticamākajām priesterienēm ir šāgada Mūža balvas laureāte Olga Dreģe.’’ (Gundega Saulīte)
‘’Olga ir pamatkrāsa no Smiļģa paletes. Tā – tumši sarkanā, kas mūsu karogā. Balts ir viņas dzīves ceļš cauri nedienām, kas citiem nav jāzina, un viņas baltums mirdz košāk par sarkano, jo no tā staro cilvēkmīlestība un ticība Dievam.’’ (Jānis Streičs)
‘’Atzīšos, ka ar labpatiku atceros Tevi gandrīz katrreiz, kad atveru drēbju skapi, jo, pēc principa „pilns skapis un nav ko ģērbt”, ausīs skan Tavs teiciens, kuru te neuzrakstīt, jo uz papīra nav iespējams uzlikt ne Tavu sulīgo balss tembru, ne spēcīgo enerģiju, ne labestīgo sirdi, kas mani sasilda. Tu jau zini – manā sirdī tas saglabājies no „Džimlai rūdi rallallā” filmēšanas laikiem. Lai Tava humora izjūta glābj Tevi pašu un citus!’’ (Astrīda Kairiša)
‘’Olga kā aktrise vienmēr ir gatava visdažādākajiem izaicinājumiem, viņa nebaidās riskēt un nebaidās kādreiz arī zaudēt. Bet tieši tāpēc režisoriem patīk ar viņu strādāt, un publika nebeidz priecāties par Olgas lomām. Turpini būt mūžam jauna gan domās, gan darbos!’’
(Ar cieņu un apbrīnu – Uldis Dumpis)
‘’”Kā cilvēks var dzīvot bez ticības un tiecības kam augstākam? Kā viņam var nebūt bail?” – tā kādā no mūsu sarunām par dzīvi iesaucās Olga. Un patiesi, visos šajos četros gados, kopš filmējamies kopā seriālā, es nekad neesmu dzirdējusi, ka Olga kādu cilvēku noniecinātu, pazeminātu vai pazemotu. Jā, viņa var nepiekrist viedoklim, asi diskutēt, bet pašos pamatos viņai ir dziļa cilvēkmīlestība. Olga ir ļoti kaislīga, aizrautīga un sievišķīga sieviete. Pirms kadra vienmēr tiek izvilkts spogulītis un lūpu krāsa, kā īstai aktrisei pienākas, Olga vienmēr būs līmenī.
Olga ir kā mūžīgais dzinējs, kuru “baro” meita ar mazdēlu Justu un darbs. “Es esmu likteņa lutināta aktrise! Man ir jādzīvo, man ir jāstrādā, man ir jāpalīdz manējiem!” tā Olga.’’
(Līga Zeļģe)
‘’Olga Dreģe joprojām ir tā pati pasaules brīnuma apburtā Vidzemes meitene, kas tālajos jaunības gados, kautra pieticībā, pārliecināta ticībā, jo viņā sadzīvo ģimenes poliskās un latgaliskās saknes. Slavenā Dailes teātra aktrise nav aizmirsusi savus skolotājus un jaunības draugus Sarkaņos un Madonā, dāsna pret tuviniekiem, draugiem, līdzcilvēkiem. Tiekoties ar skatītājiem, viņa gluži kā pirms 50 gadiem atklāti nāk „ar sirdi uz delnas”, neslēpjot ne izjusto prieku un laimi, ne sarūgtinājumu un sāpes, tādēļ viņu mīl un ciena tik daudzi.’’ (Dace Zvirgzdiņa)
JURIS STRENGA
Ironiskā prāta bruņinieks.
‘’Stalts aktieris ar apbrīnojamu intelektuālo potenciālu, reti izteiksmīgu ārieni un plastiku, Juris Strenga ir īsts teātra profesors, lai arī bez oficiāla grāda. Apveltīts arī ar muzikālu un literāru talantu, viņš ir radījis neaizmirstamu Ibsena Brandu, Hermaņa Heses „vientuļo vilku” Hariju Halleru, Servantesa Donu Kihotu, profesoru Borgu Ingmara Bergmana Zemeņu lauka uzvedumā, atklājis Raini – domātāju Rodrigo Rikarda filmu ciklā par dzejnieku un daudzus citus tēlus. Ibsena dižais askēts un vientulis Brands aktiera garīgi spriegajā, ekspresīvajā tēlojumā pieder pie latviešu aktiermākslas augstākajām virsotnēm, bet pēc sava talanta mēroga Strenga var droši nostāties līdzās Eiropas teātra vadošajām personībām. Aktieris ir uz „tu” ar pasaules literatūras dižgariem, uz kuru darbiem viņš prot paskatīties ar svaigu aci: tā savulaik tapa viens no pirmajiem performances un interaktīvas izrādes piemēriem mūsu teātrī – mākslinieka monouzvedums Karalis Līrs pēc Šekspīra lugas motīviem. Ar izrādēm un filmējoties apceļojis tuvas un tālas ārzemes, savulaik izmalies pa daudzām bijušās padomju impērijas kinostudijām, mākslinieks tomēr ir palicis uzticīgs savam Dailes teātrim, kuram viņš kalpo jau gandrīz sešdesmit gadus gan kā aktieris, gan kā režisors. Savu oriģinālo humora izjūtu, aso uztveri un neatkarīgo garīgo stāju Juris Strenga ir saglabājis joprojām, un viņa ironiskais, bieži vien dzēlīgais prāts allaž ir radošs, ne ārdošs. Pēdējos gados aktiera radošais dullums izpaužas viņa Klapkalnciemā rīkotajos „operas festivālos” – asprātīgos, humora pilnos hepeningos, kur mākslinieks pats raksta scenārijus, režisē un spēlē. Un šāds dullums, kā zināms, ir vislabākās zāles pret garīgo novecošanos.’’ (Guna Zeltiņa)
‘’Juri, tu esi III Dailes teātra studijas krāšņais zieds! Lieliskais Brands! Neatkārtojams savā individuālajā pasaules uztverē, inteliģencē un humorā!’’ (Lidija Pupure)
‘’Ir aktieri, bez kuriem nav iedomājams Dailes teātris, viņu nav daudz, bet viens no viņiem pilnīgi noteikti ir Juris Strenga. Inteliģences, galanta angļu humora un pasaulīga miera iemiesojums.’’ (Lauris Dzelzītis)
‘’Jurīt, sveicu Tevi darba mūža ieguldījuma un novērtējuma svētkos! No mūsu tālās jaunības Dailes teātra III studijā līdz pat šim laikam atmiņā Tu man esi palicis tieši kā deju stundu partneris – mūs allaž lika pārī, jo augumā bijām garākie studijā. Deju stundas man parasti beidzās ar sāpīgi sasistiem ceļiem. Tikai tagad saprotu, ka arī Tev sāpēja, bet Tu biji tik taktisks, ka nekad man neko neteici. Paldies Tev par to! Lai Tev labi klājas!’’ (Astrīda Kairiša)
‘’Un tomēr, Juri, vai, ņemot vērā visu un neraugoties uz neko, taisnība nav Hermanim Hesem, kurš saka -”Dzīvot pasaulē it kā tā nebūtu pasaule, ievērot likumu un tomēr stāvēt tam pāri, iegūt kaut ko, it kā nekas nebūtu iegūts, atteikties, it kā tā nebūtu nekāda atteikšanās – visas šīs augstākās dzīves gudrības spēj īstenot vienīgi humors.”?’’ (Kārlis Auškāps)
“Esi sumināts!
Tavā svētku reizē gribas atcerēties mūsu kopā pavadīto vairāk kā 70 gadu spilgtākos mirkļus.
Skolas gadus, balto vidusskolas ēku Gaujas gravas malā un tās mazo skatuvīti, studiju gadus Rīgā un klases biedru tikšanās reizes, kur vienmēr valdīja prieks, joki un dziesmas līdz rīta gaismai. Ziemassvētkus, kad Tu mūs pārsteidzi kā Sniegbaltītes brālis motociklista kostīmā, to krievu virsnieku, uz kura uzplečiem Tu vēlējies attaisīt alus pudeli (labi, ka viņš jokus saprata), skaistās vasaras un mazo krodziņu Vecāķos, kur lieliski aizstāji vietējo dziedātāju.
Man ir liels prieks par Tava darba novērtējumu. Gribu Tev novēlēt turpināt aktiera gaitas un izdošanos darbā pie otrās grāmatas.
Lai Tev veselība! Lai veicas visās lietās un vietās! (Juris Ķibers)