Mākslinieks Ilmārs Blumbergs
Ilmāra Blumberga radošo darbību raksturo nopietns intelektuāls domāšanas process, kas rezultātā materializējas jūtīgā un ļoti trauslā vizuālo tēlu valodā. Viņa dailŗades sniegums līdz mielēm liek pietuvoties cilvēka esības jēgai, meklējot netveramo robežu starp vājo un stipro, un akcentējot pasaules ētisko pamatvērtību nemitīgās klātbūtnes vajadzību.”
Māra Lāce, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore
“Nosaucot segvārdu „Ilmārs Blumbergs”, pirmkārt, nāk prātā viņa, prasīgums pret sevi un citiem, pat nežēlība, pedantisms, nopietnība iedziļināšanās spējas. Tikai uzmanīgam vērotājam atklāsies neparasts jūtīgums, maigums, labvēlība un brīnišķīgs humors. Blumbergs ir nesavienojamība. Blumbergs ir noslēpums. Tālā zvaigzne, kuras gaismu mēs saņemam, bet par kuru neko nezinām.”
Māra Ķimele, režisore
“Par Ilmāra Blumberga autortēmu ir kļuvusi pati radīšana, kā vienīgā patiesā un absolūtā brīvība.”
Anita Vanaga
“Es apskaužu Ilmāru! Tik mērķtiecīgu mākslinieku es neesmu sastapis, kur patiešām Viss ir Viens! >
Juris Strenga
Ilmārs Blumbergs debitēja teātrī 1960./70. gadu mijā, kad, pateicoties režijas un mākslas mijiedarbībai, uzplauka scenogrāfijas “zelta laikmets”. To saistām ar Marta Kitajeva, Gunāra Zemgala, Andra Freiberga, Jura Dimitera, un, protams, Ilmāra Blumbrerga vārdu.
Ilmāra Blumberga reformatora slava pamatojas spējā izteikt izrādi vizuāli plastiskā modelī, uzrādot programmatisku uzstādījumu, kas izceļ ideju, struktūru, attīstību un stilu. “Scenogrāfija ir domāšana telpā”, ir teicis Blumbergs.
Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas 1972. gada diplomands starptautisko publicitāti ārzemju izdevumos ieguva strauji – ar savu diplomdarbu, scenogrāfiju A. Upīša traģēdijai “Žanna d’Arka” Rīgas Krievu drāmas teātrī. Ar šo darbu Latvijā parādījās režisējošais scenogrāfs.
Ilmārs Blumbergs ir bijis Dailes teātra scenogrāfs (1969-1984). Aiz viņa brīvdomīgā saukļa “Scenogrāfi lugas nelasa!” slēpās virkne ieceru, kas tapušas neatkarīgi no dramaturģiskā materiāla, gaidot piemērotu izdevību, lai ideja varētu iemiesoties. Blumberga abstrahētā pieeja laiktelpai, skatuves atvēršana dažādām vizuālajām formām, ideālā un profānā pretstatījums, bezgalīgā un cilvēciskā samērojamība, mītpoētisko dzīļu atradumi ir ieguvuši izpausmi tādos iestudējumos kā A. Čaka “Spēlē, Spēlmani!” (1972, Jaunatnes teātris), Ž. Anuija “Mēdeja” (1975, Valmieras drāmas teātris), H. Ibsena “Brands” (1975, Dailes teātris) un “Pērs Gints” (1979, Jaunatnes teātris), Raiņa “Jāzeps un viņa brāļi” (1981, Dailes teātris) un daudzos citos.
Ilmāra Blumberga darbība ir sazarota vairākos virzienos. No teātra mākslinieka radās plakātists, grafiķis, gleznotājs, grāmatu, naudas metu un video darbu autors. Triumfāla bija Blumberga atgriešanās scenogrāfijā ar Dž. Verdi operu “Aīda” (1998). Jauni sinestēzijas meklējumi norisinās V. A. Mocarta operā “Burvju flauta” (2001) un R. Vāgnera operā “Valkīra” (visi LNO).
“Spēlmaņu nakts” norisi finansē:
Atbalsta:
